蜜桃交友

Bartolomejs I

“?odien Betlēmes pilsētā gaismas nav. Mēs, cilvēki,  gai?i apgaismoto silīti atkal esam padarīju?i par tum?u un pamestu, par tādu, kāda tā bija pirms mūsu Pestītāja dzim?anas,” raksta patriarhs Bartolomejs. Raisot pārdomas, kas pārpublicētas Vatikāna laikrakstā “L’Osservatore Romano”, vi?? aicina iegremdēties tajā tumsā, kas valdīja pirms Jēzus Kristus dzim?anas, lai mūsu lūg?ana k?ūtu intensīvāka:

Kop? pirmsvecāku ?dama un Ievas grēkā kri?anas, mūsu sen?i ir ilgoju?ies atkal vienoties ar savu Radītāju. Pravie?i ir sludināju?i taisnīgo Mesiju, kas no jauna iedvestu dzīvību dāvājo?o dva?u mūsu dvēselēs. Gadsimtiem ilgi, senie Izraē?a patriarhi ir vadīju?i Dieva tautu pretim ?im mēr?im, pretim Horebam, pretim Sinaja kalnam, līdz Jeruzalemei, lai Vi?a tauta varētu atgriezties vienotībā ar To, kur? “ir”.

Tomēr, piepildoties laikam, kad universs ir sagatavojies Kristus dzim?anai, redzam, ka “vilkiem ir alas un putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav galvu, kur nolikt”. Ta?u, ?īs, Kristus dzim?anai cienīgas un atbilsto?as vietas trūkums, neaptur dievi??o plānu. Dievs glu?i vienkār?i ?em ce?ā pagadīju?os grotu ar silīti un pārveido to par vietu, kur parādās Vi?a godība. Varbūt grotas tumsa bija tas, kas bija vajadzīgs, lai atzītu Gaismu, kas ienāca pasaulē. Varbūt nepiecie?ams bija kontrasts. Saules staru vienreizīgumu nav iespējams at??irt, ja to apvij gaismas mirdzums.

Ja jau ?āds kontrasts ir redzams tajā vienreizējā brīdī, Svētās Trīsvienības otrās Personas iemieso?anās, Vārda, kur? k?uva par miesu brīdī, tad kas gan mums meklējams pa?reizējā tumsībā, kādā grimst Betlēme? Platona “alas mīts” māca saskatīt neapgaismoto garu. Garu, kas ir ieslēgts ?ēdēs un spiests raudzīties tikai vienā virzienā, kurā redzamas tikai marione?u ēnas, ierobe?otu savā domā?anas spējā, lai saprastu, ka pietiek tikai pagriezties un iziet no alas, lai redzētu realitāti.

Varbūt abos gadījumos ala ir tā pati, varbūt ?ēdēs esam ieslēgu?i citus cilvēkus, lai tos kontrolētu un piespiedu kārtā liktu tiem būt klāteso?iem pasaulē, kas, ??iet, rada tikai karus, dabas katastrofas, nevienlīdzību un slimības. Vai tā būtu Ukraina, vai visa ?frika, vai nesen atsāktā asins izlie?ana Tuvajos Austrumos, viena lieta ir skaidra: tā, kā pietrūkst visiem, ir “tuvākā” sapratne. Mūsu egoismi un liekulība mūs ir saslēgu?i tiktāl, ka neesam spējīgi pagriezt galvu un paraudzīties pa labi un pa kreisi, lai saskatītu savus brā?us un māsas, kuri cie? mums blakus.

Platona alas alegoriju grotas kontekstā, kurā piedzima mūsu Glābējs, Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, esam izvēlēju?ies sekojo?a iemesla dē?: kamēr va?ās sasaistītie cilvēki redz tikai ēnas un tikai nedaudzos mīt vāja cerība bēgt, Betlēmē Saule ir ienākusi grotā, Saule ir parādījusies va?ās iekaltajiem cilvēkiem. Ir piedzimis Bērns – mūsu Mesija, lai vadītu mūs pretim brīvībai. Visus gadu simte?us, kas ir ritēju?i kop? tā brī?a līdz mūsu dienām, mums ir apsolīts, ka ne nāve, ne dzīvība; ne e??e?i, ne kara?i; ne tagadne, ne nākotne; ne varas, ne augstums, ne dzi?ums, ne jebkāda cita radība nekad nespēs ??irt mūs no Dieva mīlestības Kristū Jēzū, mūsu Kungā; un, ka Tas, kur? ir dzimis grotā un guldīts silītē mūsu pestī?anas dē?, Jēzus Kristus, “Dievs-ar-mums”, turpina mūs svētīt, atspīdēt pār mums un pāri pār visu, dot mums spēku, lai cīnītos par Vi?a taisnīgo un mū?īgo mieru.

Tekstu tulkoja un publicē?anai sagatavoja Inese ?teinerte