Mihiko Kono: "Sāciet domāt par to, kā pielikt punktu atomiero?iem!"
Fran?eska Merlo - 痴补迟颈办ā苍蝉
1945. gada 6. augustā amerikā?u lidma?īna B-29 nometa atombumbu ar nosaukumu “Little Boy” uz Mihiko Kono dzimto pilsētu Hirosimu. Bija pulksten 8.15 no rīta. Mihiko kopā ar saviem vecākiem tajā brīdī atradās Hirosimas stacijā. Mamma mazo meiteni bija noguldījusi uz soli?a, lai nomainītu auti?us. Tajā mirklī tikai 2 kilometru attālumā sprāga atombumba un bojā gāja 80 tūksto?i cilvēku. Eksplozijas karstums sasniedza staciju. Mihiko vecāki guva smagus apdegumus, bet 4 mēne?us veco bērnu aizsargāja soli?a atzveltne un meitene palika neskarta. Pusotru kilometru uz dienvidiem tajā brīdī bojā gāja vectēvs, bet vecmāmi?a palika atraitne.
Tā kā Mihiko bija pavisam mazi?a, vi?a atombumbas sprādzienu neatceras, ta?u labi zina, ko tas nozīmē izdzīvoju?ajiem. Izaugusi, vi?a visu mū?u veltī, lai izplatītu miera vēsti jaunajām paaudzēm. Vi?as balss ir cie?ā saska?ā ar pāvestu balsi, tajā skaitā Franciska teikto, kur? pirms pieciem gadiem apmeklēja Hirosimu un Nagasaki. Sekojot svētā Jā?a Pāvila II pēdās, kur? ?ajās vietās pabija 1989. gadā, Francisks 2019. gada 24. novembrī apstājās pie Hirosimas Miera memoriāla, kur teica uzrunu, uzsverot, ka “atomener?ijas izmanto?ana kara nolūkos ?odien, vairāk nekā jebkad agrāk, ir noziegums ne tikai pret cilvēku cie?u, bet arī pret mūsu kopējā nama nākotni. Atomener?ijas izmanto?ana kara mēr?iem ir amorāla, tāpat kā amorāli ir uzglabāt atomiero?us.” “Mēs par to tiksim tiesāti,” piebilda pāvests.
Kono kundze uzskata, ka ikviena ietekmīga līdera balsij ir jābūt miera un cerības balsij. “?obrīd cilvēki vairāk ir sāku?i apzināties to, kas noticis, vi?i apzinās atombumbas briesmas,” atzīmē japā?u sieviete intervijā Vatikāna Radio. Vi?a ir ieradusies Itālijā, lai piedalītos “Tonalestate Starptautiskajā vasaras universitātē” – kultūras iniciatīvā, kas kop? 2000. gada ik gadus tiek rīkota, lai runātu par mūsdienu globalizētajā pasaulē dzīvojo?ā cilvēka vajadzībām un ilgām.
Uzturoties Japānā, pavests Francisks apmeklēja Hirosimas Miera muzeju. Tas ir atklāts 1955. gadā, desmit gadus pēc atombumbu sprādziena. Mihiko ?eit darbojas kā brīvprātīgā, ta?u vi?ai bija vajadzīgi ?etrdesmit gadi, lai spētu pārkāpt muzeja slieksni. “Mamma mani turp aizveda, kad man bija 10 gadi, bet man bija pārāk bail tur ienākt,” vi?a atceras. “2001. gadā es sapratu, ka, par cik esmu izdzīvojusi, mans pienākums ir pastāstīt savu stāstu.” Tikai sa?emoties un apmeklējot muzeju, vi?a saprata, cik lielā mērā tai paveicies. “Bērnībā dzīvoju Hirosimas perifērijā un ?eit apmeklēju skolu. Tur es redzēju daudz radiācijas atstātu seku. Pieredzēju vairāku bērnu nāvi, kuri jau pirmajās skolas klasītēs mira no leikēmijas un citām slimībām, ko izraisīja atombumba.”
Hirosimā dzīvoja ap 350 tūksto?i cilvēku, bet gada beigās nomira 140 tūksto?i. Sprādziena brīdī daudzi tūlīt pārvērtās pelnos un nebija identificējami. ?obrīd pelni atrodas memoriāla kriptā. Daudzi cilvēki cieta no radiācijas. Tie, kam izdevies nodzīvot līdz mūsdienām, no tās cie? joprojām. 2005. gadā Miera muzejā Mihiko sastapa vēl vienu izdzīvoju?o – Mitsuo Kodamo, kurai sprādziena brīdī bija 16 gadi. Vi?a nodzīvoja līdz 66 gadu vecumam, līdz pat nāves brīdim cie?ot no blakusefektiem.
Lai arī Kono ?imene bija viena no nedaudzajām, kurām laimējās izdzīvot, tā netika pasargāta no dīvainām pieredzēm. Gadu pēc eksplozijas Mihiko cieta no augstas temperatūras un diarejas. “?rsts domāja, ka mir?u. Mans tētis, savukārt, cieta no ilgsto?as smaganu asi?o?anas, bet mammai bija pazemināta ?erme?a temperatūra. Kad man bija 9 gadi, uz miesas parādījās daudz izsitumu, kas sagādāja lielas sāpes,” atceras bēdīgo notikumu lieciniece. Ta?u, tas vēl nav viss. Mācoties skolā, meiteni mocīja spēku izsīkums un pirkstu uztūkums.
Mihiko nezināja, vai “dīvainās lietas” pieredzēja arī citi bērni. “Toreiz informācijas par radiācijas efektiem nebija. Mediji par tiem nerunāja, tāpēc nevarējām izdarīt salīdzinājumus,” vi?a atceras. Pēckara gados Japānu okupēja ASV vadīto sabiedroto karaspēks, tāpēc informācija bija ierobe?ota gan par blakusefektiem, gan par visu, kas attiecās uz atombumbu. Tā tas turpinājās septi?us gadus pēc sprādzieniem, līdz pat okupācijas beigām 1951. gadā.
Mihiko Kono ir gandarīta, ka ?obrīd aizvien vairāk cilvēku apjau?, cik lielus postījumus var nodarīt atomiero?i. Vi?a piemin pasaules līme?a līderus, kuri apmeklē Hirosimas Miera muzeju un savām acīm pārliecinās, cik lielas briesmas var nest ?ādi iero?i. Ta?u, ar līderiem vien nepietiek. Mihiko pau? kvēlu vēlē?anos, lai to zinātu visi cilvēki pasaulē. Lūk, vi?as ieteikums jaunie?iem: “Lūdzu, apmeklējiet Hirosimu un Nagasaki, un sāciet domāt par to, kā pielikt punktu atomiero?iem. Tas ir vajadzīgs, ja vēlamies dzīvot mierīgā pasaulē”.
Publicē?anai latvie?u valodā sagatavoja Inese ?teinerte
