蜜桃交友

Alvize Sperandino - Tezze sul Brenta, Vi?encas province

Bēru dievkalpojumā vietējais bīskaps D?uliano Bru?joto nolasīja Vatikāna valsts sekretāra, kardināla Pjetro Parolina vēstījumu, kurā tiek augsti novērtēta Semija dzīves un ticības liecība.

Semijs ?ai pasaulē nodzīvoja 28 gadus, divreiz pārsniedzot vecumu, kādu parasti spēj sasniegt cilvēki, kuri sirgst ar progerijas sindromu. Kā vēstī līdzgaitnieki, tā ir bijusi neparasta eksistence, ko raksturojis neviltots dzīvesprieks un dzi?a ticība, kas puisim ?āvusi pārvarēt neskaitāmus ierobe?ojumus un grūtības. Semijs Basso nebija vienīgi pacients. Vi?? bija molekulārais biologs, nodarbojās ar pētniecību, mīlēja dziedāt, sportot, interesējās un aizrāvās ar daudzām lietām, vi?u vadīja īpa?s iek?ējs spēks. Kungs Semiju aizsauca pie sevis aizvadītajā sestdienā, priecīga notikuma vidū, kad vi?? kopā ar vecākiem kā viesis piedalījās savu tuvinieku kāzu svinībās.

Kardināls Pjetro Parolins, kur?, tāpat, kā Semijs, nāk no Vi?encas provinces, izsaka garīgu tuvību vi?a vecākiem, draugiem un visiem, kuri bija atnāku?i uz bērēm. “Man bija iespēja personīgi pazīt Semiju,” raksta Parolins, “tikāmies ar vi?u Ziemassvētkos, manās mājās un vēlāk, Vatikānā, kad vi?? bija ieradies audiencē pie pāvesta Franciska. Uzskatu to par īpa?u ?ēlastību, jo Semijs bija liela gaisma, kas bija iedegta pasaules tumsā. Daudzi ?ajās dienās ir izcēlu?i da?ādus vi?a personības aspektus. Mani pārsteidza fakts, ka vi?? bija ieinteresēts arī izraēlie?u un palestīnie?u jautājumā. Vi?am par to bija labas zinā?anas, jo bija ?o jautājumu pamatīgi izstudējis.”

Izrādās, ka vēstulē, ko Semijs rakstīja kardinālam, vi?? piedāvāja pats nodoties kalpo?anai, lai panāktu mieru ?ajā dramatiskajā situācijā. “Esmu sapratis, cik svarīga var būt pat tikai viena cilvēka griba, lai mainītu lietas un pie??irtu cerību,” atzina Semijs. Vēstījuma noslēgumā kardināls Parolins izsaka novēlējumu, “lai gaisma, ko Semijs ir iededzis, turpina apgaismot un sildīt visu mūsu sirdis un caur mums to cilvēku sirdis, kuri cie? un meklē jēgu, lai dzīvotu un cerētu”.

Bērēs daudzo pavadītāju vidū bija arī Itālijas valdības pārstāvis, ministrs attiecībām ar Parlamentu Luka ?iriani, Veneto apgabala vadītājs Luka Zaija, Tezze sul Brenta pilsētas mērs Luid?i Pellanda un vairākas citas autoritātes. ?oti daudz bija brīvprātīgo organizāciju dalībnieku. Dziedāja koris “Mendicanti di sogni” (tulkojumā: “Sap?u diedelnieki”), kura dalībnieks dzīves laikā bija arī Semijs. Koris izpildīja vi?a mī?ākās dziesmas. “Bēres bija pārvērtu?ās aug?āmcel?anās svētkos,” liecina viena no dalībniecēm Alvize Sperandino, “tā bija pateicība par dzīvības dāvanu un tajā pa?ā laikā apsolījums glabāt vi?u piemi?ā un turpināt vi?a sociālo un zinātnisko devumu.” Tezze un netālu eso?ā Skio pilsēti?as bija vēlēju?ās pusmastā nolaist savus karogus.

 “Vi?? bija reta kaluma personība, kuru cilvēki pazina un mīlēja par vi?a sniegto cerības, spēka un drosmes apliecinājumu,” saka Semija dzimtās pilsēti?as mērs Luid?i Pellanda. “Par visu savu dzīvi man jāpateicas Dievam” – tāds ir Semija Basso garīgais mantojums. Pirms Svētās Mises vairāki vi?a draugi un pazi?as sniedza liecības. Aizkustino?a bija arī bīskapa Bru?joto homīlija, kurā vi?? komentēja svētā Pāvila 1. vēstules korintie?iem fragmentu par mīlestību un par Kalna svētībām no Mateja Eva??ēlija. Bīskaps publikai atklāja Semija garīgo testamentu, ko vi?? bija vēlējies atstāt pirms savas aizie?anas. Testamentu vi?? bija sastādījis jau 2017. gada septembrī. “Tā ir pēdējā liecība, kas atklāj visu vi?a eksistences jēgu,” teica bīskaps, atzīstot, ka pats nespētu rast eva??ēliski piesātinātākus vārdus. Lūk, ko Semijs rakstīja:

 “Vēlos, lai jūs zinātu, ka esmu dzīvojis savu dzīvi laimīgi, bez iz?ēmumiem, un dzīvojis to kā parasts cilvēks ar prieka un smaguma brī?iem, ar vēlē?anos darīt labu. Da?reiz tas man izdevās, bet da?reiz esmu izgāzies. Nezinu, kā es aizie?u no ?īs pasaules, dro?i vien būs daudzi, kas teiks, ka esmu zaudējis cī?ā pret slimību. Ta?u, neklausieties! Nekad nekāda cī?a nav bijusi, ir bijusi tikai dzīve, ko apskaut tādu, kāda tā ir – ar savām grūtībām, bet vienmēr brīni??īga, vienmēr fantastiska. Tā nebija nedz prēmija, nedz sods, bet vienkār?i, dāvana, ko man bija devis Dievs.”

Jaunietis piebilst: “Personiskā godība, lielums, slava nav nekas cits kā pārejo?a lieta. Savukārt, mīlestība, ko izrādām dzīvē, ir mū?īga, jo tikai Dievs ir mū?īgs un mīlestība nāk no Dieva. Ja ir kaut kas, ko nekad neesmu no?ēlojis, tad tas ir tas, ka savā dzīvē esmu mīlējis daudzus cilvēkus un daudz. Un tomēr, pārāk maz”.

Runājot par slimību, Semijs savā testamentā saka: “Lielu savas dzīves da?u esmu domājis, ka nav pilnīgi pozitīvu, vai negatīvu notikumu, ka no mums ir atkarīgs, vai mēs redzam to skaisto, vai tum?o pusi. Kāds notikums nevar būt tikai un pilnīgi negatīvs. Tas, kas tiek gaidīts no mums, ir rast kaut ko pozitīvu, iet pareizo ce?u, pacie?ot un mīlestības uz citiem dē?, pārveidojot negatīvo notikumu pozitīvajā”.

Interesanti, ka domājot par savām bērēm, Semijs aicina paraudāt, ta?u arī priecāties, jo apzinās, ka ?ai brīdī vi?? būs ar Kungu: “Tiem, kuri raudās, ziniet, ka bēdīgiem būt ir normāli. Tiem, kuri gribēs svinēt svētkus, ziniet, ka svinēt svētkus ir normāli. Raudiet un sviniet, dariet to arī par godu man. Arī Jēzus baidījās no nāves. Tās ir bailes no nezināmā, jo pagātnē mums tādas pieredzes nav bijis. Tomēr, domāsim par nāvi pozitīvā veidā: ja tās nebūtu, tad mēs savā dzīvē varbūt neko neiesāktu, jo vienmēr būtu rītdiena. Savukārt, nāve mums liek saprast, ka ne vienmēr ir rītdiena, ka tad, ja kaut ko vēlamies panākt, tad īstais brīdis ir “tagad”.

Semijs turpina stāstīt par savām attiecībām ar to, ko svētais Asīzes Francisks sauca par “māsu nāvi”: “Būdams kristietis, pie?ēmu nāves izaicinājumu. Es nevēlējos mirt, nebiju gatavs mirt, bet biju sagatavojies. Ja esmu bijis dzīves cienīgs, ja esmu nesis savu krustu kā man to bija prasīts darīt, tad tagad esmu pie Radītāja. Tagad esmu pie sava Dieva, pie savu tēvu Dieva Vi?a nesagraujamajā namā. Par visu savu dzīvi, par katru skaistu lietu, man ir jāpateicas Dievam. Ticība mani ir pavadījusi un es nebūtu tas, kas esmu, ja man nebūtu manas ticības. Vi?? pārveidoja manu dzīvi, to pie?ēma, izveidoja no tās kaut ko vienreizēju un darīja to manas ikdienas dzīves vienkār?ībā”.

Tulkoja un publicē?anai latvie?u valodā sagatavoja Inese ?teinerte