Tēvs Lohre: "Man mierinājumu sniedza Vatikāna Radio"
Alessandro De Karolis - 痴补迟颈办ā苍蝉
“Tur visi mani pazīst kā Ha D?o,” atceroties savu kalpojumu Mali, pastāstīja 70 gadus vecais misionārs. ?frikas Rietumu zemē ir pavadīti 28 dzīves gadi, pēdējais no tiem gūstā. 2022. gada 20. novembrī, svētdienā, kāda automa?īna piebrauca pie vi?a vadītā auto un vīrs armijas tērpā pazi?oja, ka priesteris tiek arestēts. Tajā pa?ā laikā kāds cits vi?u sagrāba aiz apkakles un vilka uz savu ma?īnu.
Tēvs Lohre par savu gūstu runā ar zināmu humora devu. Pirmo vietu, kur vi?? tika atvests, misionārs sauc par “skautu nometni”. “Tur bija apmetu?ies 17, 20, 22 gadus jauni pui?i, kuri dzīvoja me?ā, ik pēc 10 dienām nokāva kādu kazu, vārīja rīsus, pastu, cepa maizi. Tā būtu pavisam mierīga dzīve noma?ā nostūrī, ja blakus nebūtu bru?otu d?ihādistu. Misionārs cen?as adaptēties un meklē veidu, kā sarunāties ar tiem, kuri dzīvo līdzās. “Mēs daudz runājām par ticību un vienmēr ar lielu respektu,” vi?? atceras.
Pirmajā vakarā tēvam Lohrem tiek pavēlēts novilkt drēbes un ietērpties citās, tajā skaitā krekli?ā ar uzrakstu “Es mīlu savu Karali”. Tie?i tajā dienā ir Kristus Kara?a svētki un priesteris no visas sirds pateicas d?ihādistam. “Tu vari at?emt man visu – pasi, drēbes, ma?īnu, ta?u nevari at?emt man ticību,” nodomā gūsteknis.
Tā sākas “sabata gads”, kā laiku d?ihādistu gūstā ?odien dēvē tēvs Lohre. Ir pilnīga nezi?a par savu likteni un reizē arī pārliecība, ka nebrīvē pavadītais laiks tiks izmantots lūg?anām un tam, lai “kaut ko komunicētu” jaunie?iem, jeb, kā ir teicis svētais Pāvils, “nebūtu ??indo?s zvārgulis”. Misionārs atzīst, ka d?ihādisti pret vi?u izturējās labi.
“Kad dzīvoju starp vi?iem,” atceras tēvs Joahims, “tur bija kāds jaunietis, kur? vienmēr klausījās radio. Palūdzu, vai reizēm nevaru paklausīties arī es, jo gribēju sekot līdzi notikumiem.” ?sts pārsteigums bijis 24. decembrī, kad meklējot kanālus, gūstenis pēk??i izdzirdējis Svētā Lūkas Eva??ēliju. Tā bija Ziemassvētku vigīlijas Mise Svētā Pētera bazilikā. “Es noklausījos pāvesta homīliju, vi?a pārdomas par Betlēmes silīti, kur bija guldīts Bērns Jēzus. Izdevās noklausīties visu Svēto Misi. Man tajā brīdī ??ita, it kā uz mani raudzītos Dieva acs, un Vi??, mani uzlūkodams, teiktu: “Kristus ir dzimis arī priek? tevis un tur, kur tu esi, tu neesi viens.”
Pēc tam radio vairs nebija pieejams līdz jūnija mēnesim, līdz providenciālā veidā atkal varējis tikt pie aparāta. “Kop? tā laika katru dienu klausījos Vatikāna Radio – raidījumus ang?u un fran?u valodās. Dzirdēju intervijas ar bīskapiem par Sinodi un sinodalitāti, un tas man patie?ām sniedza lielu mierinājumu un prieku. Jutos vienots ar Baznīcu, zināju, ko tā dara, sekoju līdzi pāvesta vizītei Lisabonā, Pasaules Jaunie?u dienās... Tas bija ?oti skaisti!”
Tēvs Joahims Lohre Mali vairs neatgriezīsies. To vi?am liedz ?frikas misionāru, jeb “Balto tēvu” kongregācijas ?enerālpriek?nieks, apzinoties, ka to, kuri pēc nolaupī?anas atkal ir atgriezu?ies, vairs nav dzīvo vidū. Pēc tam, kad ir izdevies atbrīvoties un nok?ūt Eiropā, priesteris ir vēlējies apmeklēt Romu un iegriezties Vatikāna Radio, lai pateiktos par to, ka ?eit veidotie raidījumi ir uzturēju?i cerību laikā, kas pavadīts gūstā.
Pagaidām nav zināms, ko turpmāk darīs joprojām vitālais sirmgalvis, ta?u, tā dēvētais “sabata gads” pie d?ihādistiem ir atstājis mācību, ko vi?? izskaidro ar ?ādu atgadījumu: “Pēdējā dienā, pirms atgriezties Vācijā, ?oferis, kuru satiku tuksnesī, pavaicāja: “Bet, ko dara kato?u priesteri tādās musulma?u zemēs, kā Mali, vai Nigēra, Mauritānija, vai Al?īrija?” “Es mazliet padomāju un atbildēju: “Vi?i dara to, kas ir jādara visiem priesteriem – ir jābūt Dieva mīlestības lieciniekiem cilvēku vidū, jo īpa?i mazo, nabadzīgo, slimo, migrantu vidū.” “Domāju, ka arī mana misija nākotnē ievirzīsies ?ajā gultnē – būt par liecinieku tam, ko piedzīvoju tuksnesī,” ciemojoties Vatikāna Radio pastāstīja ?frikas misionāru kongregācijas tēvs Joahims Lohre.
Tekstu tulkoja un publicē?anai sagatavoja Inese ?teinerte
